Dāvināšanā ir kas dziļi cilvēcīgs. Tas pārsniedz tradīcijas, kultūras un svētku kalendārus — tas pieskaras tam, kas mūsos ir silts un dzīvs. Kādēļ mēs jūtam tik lielu piepildījumu, kad dāvinām?
Neirozinātne rāda: dāvināšana aktivizē smadzeņu atalgojuma sistēmu. Oregona Universitātes un Hārvardas Biznesa skolas pētījumi apliecina — dāvināšanas brīdī izdalās dopamīns, prieka un motivācijas ķīmiskais avots, kā arī oksitocīns, “mīlestības hormons”, kas stiprina uzticēšanos un tuvību.
Taču dāvināšana nav tikai bioloģija. Tā apmierina cilvēka dziļāko vajadzību — savienoties. Dāvana nav vienkārši lieta. Tā ir teikums bez vārdiem: “Es tevi redzu.” “Tu man esi svarīgs.” “Es esmu ar tevi.”
Zīmīgi, ka dāvināšana var ne tikai sasildīt, bet arī pagarināt dzīvi. 2003. gada pētījumā žurnālā Psychological Science analizēja 423 cilvēku dzīves gaitas piecu gadu periodā. Tie, kuri regulāri sniedza atbalstu citiem – emocionālu vai praktisku – bija aptuveni par 42% mazāk pakļauti priekšlaicīgai nāvei, pat ņemot vērā veselības stāvokli, ienākumus un vecumu. Dāvināšana ir ne tikai laba – tā ir dzīvinoša.
Kad mēs dāvinām ar nodomu, mēs arī saņemam:
Jēgu.
Dāvinot, mēs kļūstam par daļu no cita prieka. Mēs atgādinām sev: es spēju radīt siltumu.
Tuvību.
Dažreiz vārdi klusē.Bet dāvana runā skaidri: “Es tevi neatstāju.”
Prieku.
Ir īpašs klusais starojums tajā brīdī, kad cilvēks atver dāvanu, kas izvēlēta ar mīlestību. Acs mirklis. Sākumā pārsteigums. Pēc tam – pateicība.
Dāvināšana ir veids, kā mēs piedalāmies viens otra dzīvē. Tā veido attiecības, stiprina saiknes un piešķir nozīmi ikdienai. Tā atgādina: pats svarīgākais vienmēr ir tuvums, siltums un klātbūtne.
Pētījums: "Providing Support to Others Reduces Sympathetic Nervous System-Related Health Risks."
Publicēts žurnālā Psychological Science, tas atklāj – palīdzot citiem, mēs samazinām stresu savā organismā un stiprinām veselību.
